Divas Puslodes

Notikumus p[asaulē komentē LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāns Juris Rozenvalds, politologs, LU asociētais profesors Ivars Ījabs, kā arī Gints Amoliņš no Latvijas Radio Ziņu dienesta. Notikumi Izraēlā Pasaulē lielāko satraukumu raisījis slaktiņš Izraēlā- Gazā, kur vienas dienas laikā zaldāti nogalinājuši vairāk nekā 60 palestīniešu, bet simtiem ievainoto ir slimnīcā. ASV vēstniecības pārcelšana uz Jeruzalemi bijusi negaidīti asiņaina. Kādas tam visam tālāk būs sekas? Šis būs mūsu pirmais temats, ko šodien apspriest. Sociāldemokrātijas vēsture un šodiena Vienu no tematiem saistām nevis ar pašreizējām aktualitātēm, bet drīzāk ar vēsturiskajiem akcentiem. Šajā mēnesī aprit 200 gadi kopš pasaulē nāca filozofs Kārlis Markss. Viņš kļuva par tēvu un elku sociāldemokrātijas idejai pasaulē. Tā dzīvo joprojām, taču kas gan ar šo ideju par šķiru cīņu ir noticis 200 gadu laikā? Runāsim šodien arī par to. Eiropas daudzgadu budžets - ko varam sagaidīt nākotnē? Eduards Liniņš ir sagatavojis plašāku materiālu ierakstā

Eiropa – vienotāka vai sašķeltāka? Līdz samērā nesenai pagātnei Eiropas Savienības attīstība tika skatīta kā pastāvīgas izplešanās process, uzņemot savā orbītā arvien jaunas teritorijas un iekļaujot savienības līmeņa vienošanos un regulējumu sistēmā arvien jaunas ekonomiskās un sociālās dzīves jomas dalībvalstīs. Ja 1957. gadā Eiropas Savienību izveidoja sešas dalībvalstis, tad līdz ar Horvātijas uzņemšanu 2013. gadā to skaits sasniedza 28. Vēl nesenā pagātnē arī tādu valstu kā Serbijas, Moldovas un Ukrainas uzņemšana šķita tikai laika jautājums; grūti un ilgi, bet pastāvīgi risinājās iestāšanās sarunas ar Turciju. Daudzos gadījumos pievienošanās Eiropas Savienībai notika pēc tam, kad valstis bija nomainījušas autoritārus vai totalitārus režīmus pret demokrātijām, kas padarīja iestāšanās procesu par sava veida „demokrātijas eksāmenu” un ļāva pārliecināti runāt par Eiropu vienojošām vērtībām un principiem. Lūzums šajā attīstībā iezīmējās līdz ar 2007. gada globālo finanšu krīzi, kad atklājās, ka dalība Eirop

Tautu pašnoteikšanās tiesības Starptautiskajā politikā tautu pašnoteikšanās tiesību princips aktualizējās Pirmā pasaule kara noslēgumā. Amerikas Savienoto Valstu prezidents Vudro Vilsons, 1918. gada 8. janvārī uzrunādams ASV kongresmeņus, nāca klajā ar saviem „14 punktiem” – scenāriju pēc iespējas līdzsvarotai un taisnīgai kara izbeigšanai. Viens no principiem, kas iedīglī ietverts Vilsona „Punktos”, bet turpmākajā miera procesā un Tautu Savienības veidošanā guva arvien plašāku attīstību, ir nāciju pašnoteikšanās tiesību respektēšana. Tā iedzīvināšana nesaraujami saistīta ar trīs lielo Eiropas austrumdaļas impēriju – Krievijas, Austroungārijas un Osmaņu impērijas – sabrukumu un jaunu nacionālu valstu veidošanās procesu šais teritorijās. Eiropā laiks pēc Pirmā pasaules kara bija nāciju pašnoteikšanās tiesību „zelta laikmets”, kad iedzīvotāju etniskā piederība bija noteicošais pamats valstu tapšanai un robežu novilkšanai. Savukārt pēc Otrā pasaules kara šis process turpinājās ar Eiropas valstu kādreizējo kolon

Izmirstošā Eiropa? Vēstures gaitā Eiropas iedzīvotāju skaits samērā ilgi saglabājis pārējai pasaulei līdzīgu dinamiku, pakāpeniski pieaugot, piedzīvojot atsevišķus krituma periodus, bet paliekot vidēji 15% robežās no pasaules kopējā iedzīvotāju skaita. Nozīmīgākas svārstības šai proporcionālajā ainā vērojamas aptuveni pēdējos piecsimt gados. Līdz ar jauno laiku sākumu tehnoloģiju un sociālo procesu attīstība izraisīja proporcionāli straujāku iedzīvotāju skaita pieaugumu tieši Eiropā, kas sevišķi pamanāms uz pārējās pasaules fona kļuva 19. gadsimtā. Pirms simt gadiem eiropieši veidoja apmēram 28% no planētas iedzīvotāju kopskaita, bet kopā ar Eiropas izcelsmes iedzīvotājiem citās pasaules daļās noteikti pārsniedza trešdaļu. Laikā starp 19. un 20. gs. vidu tieši Eiropa bija lielākais migrācijas resurss pasaulē, šais laikā šķiroties vismaz no 50 miljoniem iedzīvotāju un nodrošinot nozīmīgu iedzīvotāju skaita pieaugumu tādos kontinentos kā Ziemeļamerika un Austrālija. Taču 20. gadsimtā divi postoši pasaules kari

Eiropas diktatori, autoritārie līderi un hibrīdrežīmi - Azerbaidžāna, Baltkrievija, Ungārija, Polija... Gandrīz visām tām nācijām, kuras uzsāka neatkarīgu attīstību pēc padomju sistēmas sabrukuma, demokrātijas pieredze bija neliela. Piemēram, Latvijai un Igaunijai tie bija apmēram 15 gadi starpkaru periodā, Lietuvai un Polijai – vēl mazāk. Tāpēc var šķist pat pārsteidzoši, cik tieši šī kaut nelielā pieredze tomēr reproducējusies attiecīgo valstu šībrīža politiskajā attīstībā. Visas tās Austrumeiropas nācijas, kurās demokrātija ilgāku vai īsāku laiku pastāvēja pirms Otrā pasaules kara, arī šobrīd ir demokrātiskas. Arī Polijā un Ungārijā, kur pie varas esošie politiskie spēki pēdējos gados manipulējuši ar medijiem, tiesu varu, citām sabiedriskām institūcijām, demokrātijas pamatprincipi joprojām ir spēkā. Citādi tas ir ar vairumu valstu, kuras laikā pēc Krievijas impērijas sabrukuma piedzīvoja vien salīdzinoši īsus suverena valstiskuma periodus vai netika tālāk par valstiskuma izveides mēģinājumiem. Sarunā pie

Kolektīvās drošības organizācijas Pirms simts gadiem, kad noslēgumam tuvojās Pirmais pasaules karš, vispāratzīta bija doma par līdzīga postoša konflikta nepieļaujamību nākotnē. Uz šiem idejiskajiem pamatiem 1920. gadā tapa Tautu Savienība, kurā iesaistījās vairums tābrīža pasaules neatkarīgo valstu. Tomēr pierādījās, ka kolektīvās drošības principi bieži tiek atbīdīti otrajā plānā, ja tie nonāk pretrunā ar konkrētās valsts ārpolitiskajām prioritātēm. Tautu Savienība izrādījās nespējīga efektīvi pretdarboties vairākām lokālām agresijām un, galu galā, novērst Otrā pasaules kara katastrofu. Pēc šī kara Tautu Savienība netika atjaunota, bet tās vietā 1945. gadā izveidota jauna – Apvienoto Nāciju Organizācija. Pēckara Eiropā tapa arī organizācija, kuras ideju jau kara laikā bija lolojis britu līderis Vinstons Čērčils. Eiropas Padomei bija jāiemieso brīvo Eiropu vienojošie principi – cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums. Organizācijas tapšanas brīdī 1949. gadā tajā piedalījās vien desmit Eiropas demokrātijas

Mēs jaucam suverenitāti un nacionālismu. Es saku, ka suverenitātei patiesi tic tieši proeiropeiski domājošie: Eiropa ir mūsu iespēja atgūt pilnīgu suverenitāti… Suverenitāte nozīmē iedzīvotāju kolektīvas izvēles, kuras viņi brīvi īsteno savā teritorijā. Un suverenitāte nozīmē efektīvas rīcības spēju. Pašreizējo nopietno izaicinājumu priekšā būtu vienkārši iluzori – un kļūdaini – rosināt visu pārbūvēt nacionālā līmenī. Saskaroties ar migrantu plūsmām, starptautiskā terorisma draudiem, klimata pārmaiņām, digitalizāciju, kā arī amerikāņu un ķīniešu ekonomisko pārākumu, tieši Eiropas līmenis ir tas, kurā jārīkojas. Tā Francijas prezidents Emanuels Makrons raksta savā grāmatā „Revolūcija”, kas pirmoreiz nāca klajā 2016. gada novembrī. Uzvaru prezidenta vēlēšanās Makrons svinēja 2017. gada aprīlī, savukārt jūnijā viņa samērā jaunā partija „Uz priekšu, republika!” pārliecinoši dominēja Francijas Nacionālās Asamblejas vēlēšanās, iegūstot parlamentā pārliecinošu vairākumu. Raidījumā par Emanuela Makrona skatījumu u

Tā kā sākas svētku dienas, kas ir kristīgi svētki, tad šodien raidījumā Divas puslodes pievēršamies tam, kāda ir bijusi un ir reliģijas ietekme - īpaši Rietumu pasaulē. Galvenais akcents - par kristietības nozīmi, kā tā ir mainījusies vēstures gaitā. Taču arī islāms ir bijis vienmēr tuvumā, un pēdējā laikā tā nozīme ir krietni pieaugusi. Vācijas kanclere Angela Merkele nesen atzina, ka tagad islāms ir arī Vācijas kultūras sastāvdaļa. Tiesa, pašā Vācijā šie izteikumi raisījuši pretrunīgi reakciju. Dažādās Eiropas valstīs situācija ir atšķirīga. Ir valstis, kur kristīgās baznīcas nozīme ir bijusi un ir joprojām liela. Taču sabiedrība mainās. Nedēļas nogalē plašus protestus Polijā raisīja konservatīvo politiķu vēlme stingrāk ierobežot abortus. Par ko tas liecina, pievēršamies arī šim tematam. Raidījumu vada žurnālisti Aidis Tomsons un Eduards Liniņš. Studijā arī Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents

Krievijā nekādu pārsteigumu nav. Prezidents Putins ir ievēlēts ar milzīgu balsu pārsvaru. Viņš tagad sola samazināt savu kara retoriku un netieši norāda uz vēlmi uzlabot attiecības ar Rietumiem. Vai viņam tas izdosies? Pievēršamies šim tematam raidījumā "Divas puslodes". Runājam arī par Džordžu Sorosu. Ne tikai Latvijā, arī dažās citās Austrumeiropas valstīs viņa vārds ir kļuvis par tādu kā bubuli, ar kuru baidīt sabiedrību. Kāpēc gan tā ir noticis? Un vēl viens skandāls šajās dienās strauji uzņem apgriezienus. Sociālā tīkla Facebook dati nelikumīgi izmantoti, lai ietekmētu vēlētājus dažādās valstīs. Kā tas bijis iespējams, un kādas tam varētu būt tālākās sekas? Studijā kopā ar žurnālistiem Aidi Tomsonu un Eduardu Liniņu arī Austrumeiropas politikas pētniecības centra valdes priekšsēdētājs Ainārs Lerhis, Rīgas Stradiņu Universitātes profesors Deniss Hanovs un Latvijas Radio 4 producente Viktorija Terentjeva.  

Aukstais karš, kurš, šķiet, izvēršas starp Krieviju un Lielbritāniju, aizēno gaidāmās Krievijas prezidenta vēlēšanās. Gan Krievijas, gan starptautiskie mediji par spiegu sāgu vien runā. Mediji min, ka Krievija šādā veidā pasaulei demonstrē savas politiskās metodes. Ko varam sagaidīt no Krievijas tālākajos gados, jo Putins grasās būt pie varas vēl vismaz 7 gadus?  Tas ir viens no tematiem raidījumā „Divas puslodes”. Pārrunājam arī Vācijas jaunās valdības izveidošanu. Angela Merkele joprojām ir kanclere, taču sociāldemokrāti ir panākuši lielāku ietekmi. Kā tas izpaudīsies? Un vēl. ASV notikusi kārtējā personāliju maiņa Trampa komandā. Šoreiz tā skārusi valsts sekretāra amatu. Tikai gads bija vajadzīgs, lai Tramps secinātu, ka viņam iepriekš tik slavētais Tilersons nepatīk. Kā vērtēt šīs pārmaiņas un kā tās ietekmēs ASV ārpolitiku? Studijā kopā ar žurnālistiem Aidi Tomsonu un Eduardu Liniņu ir arī divu augstskolu mācībspēki -  Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra un Biznesa augstskolas „Tur

8.marts kopš padomju laikiem tiek svinēts kā sieviešu diena. Taču ne jau puķu dāvināšana bija tā, par ko sākotnēji domāja sieviešu līdztiesības aizstāvji. Par to, kā aizsākās cīņa par sieviešu līdztiesību un kāpēc tā joprojām raisa tik lielu pretestību, runāsim jaunajā raidījumā „Divas puslodes”. Studijā: LU docente Marita Zitmane un režisore Marta Elīna Martinsone. Vēl viens temats: Lielbritānijā saindēts bijušais Krievijas izlūkdienestu virsnieks Sergejs Skripaļs. Viņš ar meitu atrasts guļam bezsamaņā, un viņu veselības stāvoklis joprojām ir kritisks. Londona jau piedraudējusi - ja notikušajā tiks atrastas Krievijas pēdas, reakcija būs ļoti stingra. Šajā pasaules notikumiem veltītajā jautājumā pārrunāsim arī Krievijas prezidenta paziņojumu, ka Krievija izveidojusi īpaši neatvairāmu ieroci, un nu pasaulei būs vairāk jārēķinās ar Krievijas ietekmi. Šajā kontekstā visi, kas lieto tviteri, Latvijas Radio 1 kontā aicināt balsot par jautājumu: kā jūs vērtējat Krievijas prezidenta paziņojumus par superieroču rad

No šodienas Latvijas Radio ēterā sāk skanēt jauns raidījums Divas puslodes. Tajā žurnālisti Eduards Liniņš un Aidis Tomsons kopā ar vēl uzaicinātiem ekspertiem analizē pasaules aktualitātes. Slovākijā nogalināts viens no pētnieciskajiem žurnālistiem. Viņš pētījis dažādus koruptīvos darījumus, un policija domā, ka tieši tāpēc viņš arī noslepkavots. Pirms dažiem mēnešiem līdzīga traģēdija notika Kiprā. Kāpēc Eiropā tiek nogalināti žurnālisti? Savukārt vakar Argentīnā lidostā ar lielu kokaīna bagāžu aizturēts viens Krievijas pilsonis. Šim faktam tur pievērsta īpaša uzmanība tāpēc, ka šajās dienās vēl vairāki cilvēki arestēti gan Krievijā, gan Argentīnā milzīgas kokaīna kravas dēļ, kas atrasta Krievijas vēstniecības skolā. Vēl viens temats: Itālijā jau pēc pāris dienām ļoti svarīgas vēlēšanas. Tur tiek diskutēts, vai Itālijai ir jābūt daļai no Eiropas Savienības, un ja - jā, kādai jābūt valsts politikai. Kā zināms, Itālija visakūtāk piedzīvojusi migrantu krīzi, un par to, kā Itālijas vēlēšanas var ietekmēt ikvie