Radio Maz? Las?tava

Šoreiz esiet gatavi filozofiskiem, esejiskiem un vienlaikus absurdiem tekstiem, jo to autors ir absurda dramaturgs Ežēns Jonesko. Agnese Kasparova tulkoja Ežēna Jonesko lugu “Degunradži” Dailes teātrim, tagad Omnia Mea” izdevusi viņas tulkotās Ežēna Jonesko “Piezīmes par un pret”. ““Piezīmes par un pret” apkopo svarīgākos Jonesko tekstus, kuros dramaturgs dalās domās par autoru, tā misiju, par mākslu un rakstniecību kopumā, par avangardu, mūsdienu teātri, savām lugām, par kritiku, attieksmi pret to, velkot paralēles ar citiem mākslas veidiem, par kritikas neiespējamību, ilustrējot to ar dzīviem piemēriem, par valodas krīzi un valodu kā modernu kara metodi, par subjektīvo un objektīvo, par aplamo un vienlaikus patieso. Šo uzskaitījumu varētu turpināt šķietami nebeidzami – tik visaptverošas ir autora piezīmes par un pret. Jonesko tajās dalās personīgajā pieredzē. Viņš pats atzīst, ka nav nedz teātra zinātnieks, nedz mākslas filozofs. Pēc Jonesko vārdiem, rakstnieka darbs ir nevis vēstīt, bet jautāt. Viens jau

Reina Rauda romāna „Saulesraksts”  galvenās varones tēlu tiešām ir iedvesmojusi vēsturiska persona Anete Buša, taču par viņu pārāk daudz nav zināms. Realitātē viņa bija kādus desmit gadus vecāka par romāna galveno varoni Lilī Ojamu. Viņu likteņos ir dažas līdzīgas iezīmes, abas tiešām darbojās Krievijā cirka trupā, abas pilsoņu kara laikā bēga uz Šanhaju un no Šanhajas uz Tokiju. Un abas patiešām kļuva par sumo cīkstonēm. Otrs romāna varonis ir  lingvistikas amatieris Cuneo Ņitta, cienījamas samuraju dzimtas pēctecis un šinto priestera dēls, kurš oficiāli dodas uz Krieviju meklēt karā pazudušā brāļa kapu, taču patiesībā grib atrisināt noslēpumu, kas viņu aizved vēl daudz tālāk. Romāna „Sauleraksts” autors ir igauņu rakstnieks Reins Rauds – daudzpusīgs intelektuālis, poliglots, universitātes profesors, japanologs, sabiedriskās domas ietekmētājs, kurš raksta dzeju, prozu, lugas, esejas un tulko. Latviešu lasītājiem jau pazīstami viņa romāni „Perfektā teikuma nāve” (arī izrāde Nacionālajā teātrī) un „Rekonstru

Kad aktieri lomai pirms filmēšanas katrreiz tik ilgi grimē, ka paliek garlaicīgi, tad aktieris izdomā, ka pa to laiku var taču zīmēt ar pirkstu telefonā nelielas ainiņas kā kadrus, tad parādīt kolēģiem un vēl pierakstīt klāt kādu mīlīgu, asprātīgu īstekstu. Šis aktieris, kuru tik ilgi grimēja Berharda Dīriķa lomai filmā „Zeme, kas dzied”, ka viņš sāka zīmēt telefonā, ir Vilis Daudziņš. Apgāds „Neputns” savukārt nolēma šīs bildes izdot grāmatā, un tā tapa Viļa Daudziņa „Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs”. Radio mazajā lasītavā lasīt un bildes mēģina izstāstīt Gundars Āboliņš, bet Zane Daudziņa mīļi velk uz zoba autoru Vili Daudziņu. Vilis Daudziņš par bilžu tapšanu stāsta arī Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

Aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa literatūrā debitēja ar pandēmijas laikā rakstīto „Dienasgrāmatu”, tad sekoja promocijas darba aizstāvēšana un grāmata „Aktiera runa latviešu teātrī 21. gadsimtā”, bet Zane turpināja rakstīt. Pēc 2022. gada 24. februāra ieraksti dienasgrāmatā ieguva citu tonalitāti un skaudras traģēdijas ēnas, bet turpinājās arī ikdiena. Tā radās „Mans kara gads”. Zanes Daudziņas dienasgrāmata „Mans kara gads” izdota apgādā „Zvaigzne ABC”. Grāmatā ir Viļa Daudziņa zīmējumi, viņš šoreiz arī lasa vienu no Zanes dienasgrāmatas ierakstiem.   Raidījumu atbalsta:

Lingvistisks trilleris – šāda žanra grāmata Radio mazās lasītavasredzeslokā nonāk pirmoreiz. Tas ir Viktara Marcinoviča romāns "Mova". Antiutopija, kura sarakstīta 2014. gadā. Ja to lasa bez iepriekšējas sagatavošanās un bez informācijas uz grāmatas aizmugurējā vāka, tad kādu brīdi var būt arī neliels apmulsums, jo divi galvenie varoņi ir – Dīleris (narkotiku tirgotājs) un Džankijs (narkomāns). Vēlāk jau top skaidrs, ka aizliegtās narkotikas ir teksti un vārdi, jo valoda paplašina apziņu, valoda ir atmiņa, bet apvienotajā Ķinas – Krievijas valstī tās ir stigri apkarojamas lietas. Un tā – trešais un galvenais grāmatas varonis – baltkrievu valoda. Māra Poļakova Viktara Marcinoviča romānu "Mova" tulkojusi no baltkrievu valodas, izdevis "Prometejs". Starp citu grāmatā ir arī teksti baltkrievu valodā, bet Māra Poļakova sarunā atklāj arī Marcinoviča grāmatu likteni pašā Baltkrievijā.   Raidījumu atbalsta:

Radio mazajā lasītavā uz studijas galda šoreiz divas grāmatas – „Aminori” izdotās Oskara Vailda lugas un eseja dialogā „Melu sairums”. Dialoga dalībniekiem ir doti Oskara Vailda dēlu vārdi – Sirilsun Vivians, bet Oskara Vailda parakstītajā eksemplārā intīmajam draugam lordam Alfrēdam Duglasam savulaik rakstīts – „Bozijam, no drauga autora. Augstākās Filozofijas piemiņai”. Paradoksu meistars Oskars Vailds filozofē par mākslas un dzīves attiecībām. „Melu sairuma” būtiski pārstrādāta versija vēlāk pazīstama kā Oskara Vailda literārais manifests un 1891. gadā iekļauts eseju krājumā „Nodomi”. No angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs (attēlā), izdevējs “Aminori”. Esejas fragmentus dialogā lasa Jānis Elsbersgs un Gundars Āboliņš.   Raidījumu atbalsta:

Franču rakstniece Karīna Tvila romānā „Tas ir tikai cilvēciski” nesērfo uz #MeToo viļņa, kā varētu iedomāties. Karīna Tvila ir franču rakstniece, divpadsmit romānu autore, vairāku prestižu literāro prēmiju laureāte. Studējusi jurisprudenci, kādu laiku strādājusi par juristi, bet tad pievērsusies rakstniecībai. Romānā „Tas ir tikai cilvēciski” skaisto un bagāto pārstāvjiem – Farelu ģimenei – nākas sastapties ar to, ka izvarošanā apsūdzēts viņu izskatīgais un intelektuālais dēls. Iespējams, tas liek pārskatīt arī pašu publiskos izteikumus pirms tam. Puiša tēvs Žans Farels ir ievērojams televīzijas žurnālists, bet māte – intelektuāla esejiste un pārliecināta feministe. Notiek tiesa, un zvērinātajiem jāizlemj, ir vai nav vainīgs. Tulkotāja Inta Šmite sarunā uzsver, ka romānā radīta apbrīnojama atmosfēra, kurā arī lasītājam, sekojot līdzi aizstāvju runām, rodas mainīgas sajūtas par vainu. Katrīnas Tvilas romānu „”Tas ir tikai cilvēciski” no franču valodas tulkojusi Inta Šmite, izdevis Jāņa Rozes apgāds.   Ra

Viņš raksta tikai tad, kad ir atbildējis sev uz jautājumu, vai neviens cits par to nevarētu uzrakstīt, tā sarunā atzīst kinodokumentālists Tālivaldis Margēvičs.  Un tā jau trīsreiz viņš pats sev ir atbildējis, ka cits neviens nevarētu. Tā tapušas grāmatas „Šķērsiela 13. Latvieša dibināts gulags” un „Zirgu gaļas pārdevējs”, tagad  – „Dzīves melnā montāža”. Kino cilvēki ļoti labi zina, kas ir „melnā montāža”, bet Tālivaldim Margēvičam jautājam, ko melnā montāža nozīmē viņa grāmatas kontekstā. Viņš atzīst, ka nevienam no savu filmu varoņiem nav nodarījis neko sliktu, arī grāmatas epizodes ir ļoti dažādās noskaņās, tāpat kā dzīvē sastaptie cilvēki. Radio mazajā lasītavā Gundars Āboliņš lasa epizodes par Regīnu Ezeru, Gunāru Cilinski un padomju realitātes divkosību, runājam ar Tālivaldi Margēviču arī par to, kā Vija Artmane izglāba filmas „Sieviete, kuru gaida” likteni.   Raidījumu atbalsta:

Šajā grāmatā un arī šajā sarunā ir daudz literāru atsauču, bet skaidrojam arī, ko nozīmē serbhorvātu valoda un kur glabājas mirušo enciklopēdija. „Žēl, ka pie latviešu lasītājiem Kiša darbi nāk tik vēlu. Šis tulkojums būtu teicami iederējies tūkstošgažu mijā, kad nāca klajā pirmie Borhesa un Umberto Eko grāmatu latviešu izdevumi. Starp citu, kāds sīkums: par epigrāfu vienai no romāna „Fuko svārsta” nodaļām Eko izvēlējies to pašu pasāžu no franču ceļotāja di Šeilas raksta, ko „Karaļu un ģeķu grāmatā” citē Kišs un kurā pieminēta Rīgas rūpnīca „Trīsstūris”. Ironiski, ka te arī sanāk trīsstūris – Eko, Kišs un Rīga…” tā Danilo Kiša grāmatas „Mirušo enciklopēdija” pēcvārdā raksta tulkotājs no serbhorvātu valodas Arvis Viguls. Gundars Āboliņš lasa fragmentus no stāstiem „Leģenda par gulētājiem”, „Sīmanis Mags” un „Mirušo enciklopēdija”. Danilo Kiša „Mirušo enciklopēdiju” izdevusi „Orbīta”.   Raidījumu atbalsta:

Es tikai izstāstīšu… Iespējams, lasot Ingunas Baueres romānu „Māsa Magda”, brīžiem ir sajūta, ka kāds vai kāda viņai to visu ir izstāstījusi. Kā gan citādi var zināt, ko teica un domāja vācbaltiešu muižniece Magdalēna Elizabete fon Hallarte, kurai sirds degusi par latviešiem? Pēc Ziemeļu kara, kļuvusi par Valmiermuižas pārvaldnieci, Magdalēna Elizabete fon Hallarte izveidoja pirmo muižas skolu dzimtcilvēku bērniem, Valmieras Jēraklanā nodibināja skolotāju semināru, aktīvi atbalstīja hernhūtiešu kustību un nodibināja Vidzemes brāļu draudzi. Hallartes personība ir iedvesmojusi rakstnieci Ingunu Baueri uzrakstīt romānu „Māsa Magda”. Pētera I armijas ģenerāļa Hallarta atraitnes kapa vietu neviens nezina parādīt, bet Valmiermuižas parkā ik vasaru viņas piemiņai uzzied sārtas un baltas rozes, tā raksta Inguna Bauere. Ingunas Baueres romānu „Māsa Magda” izdevusi „Zvaigzne ABC”.   Raidījumu atbalsta:

Gleznotājs Vinsents van Gogs ir pārliecinājies, ka krāsa ir modernisma atslēga, un nolemj dodies uz Provansas pilsētu Arli, sapņodams tur izveidot mākslinieku komūnu – Dienvidu darbnīcu.  Van Gogs nepazīst Francijas dienvidus, bet no romāniem uzbūris sev „zilo toņu un priecīgo krāsu zemi”. Ir 1888. gads, kad van Gogs ierodas Arlē, viņš ir viens, viņš nododas radošam darbam un raksta garas vēstules brālim Teo, sūta viņam savus darbus. Van Gogs raksta arī Gogēnam, Bernāram un Tulūzam-Lotrekam, kurš nekad neatbild. Vinsents vēlas, lai Gogēns atbrauc pie viņa, tas gan notiek, bet radošais darbs un sacensība beidzas traģiski – van Gogs nogriež sev auss ļipiņu. Kāpēc tas īsti un kā notika, par to klejo dažādas versijas, bet šoreiz svarīgas ir van Goga vēstules no Arles, tās no franču valodas tulkojusi un izdevusi Inta Geile-Sīpolniece izdevniecībā „Omnia mea”. „Vēstules no Provansas” lasa Gundars Āboliņš, stāsta tulkotāja Inta Geile-Sīpolniece. Lieki piebilst, ka šī ir grāmata, pēc kuras izlasīšanas gribas aizbr

Ar viņu sazināties nemaz nav tik vienkārši, jo tagad viņš dzīvo Kanādā, kur bebri mēdz pārgrauzt optiskos kabeļus. Galu galā mums tas izdodas, un Vilis Lācītis mums izstāsta, ka maģistra diplomam, kas iegūts Oksfordā, nekādas īstas jēgas viņa dzīvē nav, bet briti tagad nemaz tik priecīgi par izstāšanos no Eiropas Savienības neesot. Vilis Lācītis literatūrā debitēja ar romānu "Stroika ar skatu uz Londonu", toreiz viņš slēpās aiz lāča maskas, tagad - maska ir palikusi tikai pseidonīmā, bet zoom ekrānā ar mums sarunājas bārdains vīrs ar ironisku skatu uz dzīvi un augstskolām. Viļa Lācīša romānu "Oxforda ar skatu uz universitāti", kurš beidzas ar to, ka galvenais varonis uzņemts Oksfordas universitātē, izdevusi "Dienas Grāmata".   Raidījumu atbalsta:

Kāds dzīves nogurdināts psihoterapeits skaita stundas līdz pensijai. Viņš vairs negrib nevienu jaunu pacientu, viņš vairs negrib neko jaunu piedzīvot vai izdarīt. Viņš ir noguris no pacientu stāstiem, no savas jautājumu un atbilžu rutīnas. Līdz brīdim, kad gandrīz tiešā nozīmē viņa praksē ielaužas Agate, paciente ar smagu slimības vēsturi un dīvainām vēlmēm. Un tad vēl ir meitene, kura sasitās, un kaimiņš, ar kuru psihoterapeits nav iepazinies, bet zina viņa ikdienas ritmu pēc skaņām aiz sienas. Viss mainās. Stāsts par to, kā dāņu psiholoģes  Annes Katrīnes Bomanes  debijas romāns "Agate" nonāca līdz izdevējiem un tulkojumiem "Radošajā Eiropā" , ir arī īpašas neatlaidības stāsts. Tulkotāja no dāņu valodas Inga Mežaraupa un aktieris Gundars Āboliņš vienojas, ka "Agate" būtu izcila kamerfilma.  Annes Katrīnes Bomanes romānu "Agate" izdevusi "Zvaigzne ABC".   Raidījumu atbalsta:

"Es gribētu par kaut ko kļūt…" – tas nav virsraksts kādam domrakstam, tāds nosaukums grāmatai, kurā ir trīs Latvijas ebreju meiteņu dienasgrāmatas. Annija Hackelsone no Rīgas savu dienasgrāmatu rakstīja vācu valodā. Hanna Bloha dzīvoja Strenčos un Valmierā un dienasgrāmatu rakstīja latviski. Šeina Grama dzīvoja Preiļos un rakstīja jidišā. Dzīvē viņām nebija lemts satikties, jo visu meiteņu trīs dzīves beidzas holokaustā 1941. gadā, tomēr tagad viņu domas, jaunības sapņi un attieksme pret pasaulē notiekošo satiekas grāmatā "Es gribētu par kaut ko kļūt…". Par to, kā dienasgrāmatas atgriezušās Latvijā, stāsta muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs Iļja Ļenskis. Fragmentus lasa Gundars Āboliņš. Trīs Latvijas ebreju meiteņu dienasgrāmatas par laiku no 1934. līdz 1941. gadam Rīgā, Preiļos un Strenčos. Izdevis muzejs "Ebreji Latvijā" un apgāds "Jumava".   Raidījumu atbalsta:

Viņi domāja, ka aizbrauks tepat līdz Kurzemei vai varbūt līdz Vācijai, ka karš tūlīt beigsies, bet nekad nedomāja, ka aizbrauks līdz Austrālijai, Amerikai vai Venecuēlai un uz visu mūžu. Pēc tam, kad slēdza bēgļu nometnes Vācijas rietumos, latviešus izkaisīja pa visu pasauli. ANO starptautiskās bēgļu organizācijas lielā operācija – bēgļu transportēšana no Vācijas nometnēm uz citām valstīm un kontinentiem noslēdzās 1951. gada beigās, bet aiz skaitļiem un gadiem ir cilvēku likteņi. Anna Velēda Žīgure uzklausījusi daudzus stāstus, bet respektējusi to, ka daudzi cilvēki nevēlējušies, lai min viņu īstos vārdus un uzvārdus. Vispirms tapa grāmata "Viņi. Ceļā" – par bēgļu ceļu līdz Vācijai, tad "Viņi. Svešos pagalmos" – par dzīvi bēgļu nometnēs Vācijā, un tagad – "Viņi. Atkal ceļā" – par izceļošanu no Vācijas nometnēm pa plašo pasauli. Literatūrzinātnieks Valters Nollendorfs raksta: "Anna Žīgure savās grāmatās uz vēsturiskās fona ļauj runāt bēgļiem no Latvijas 1944./45. gadā- gan par dzīvi svešās zemēs bēgļu nometn

15 rakstnieki ļauj ieskatīties savā radošajā laboratorijā. Viens gaida iedvesmu, cits ir pārliecināts, ka iedvesma atnāk tikai darba procesā; viens raksta nakts vidū; cits – agri no rīta; vienam vajag rakstāmpulti, citam – galdiņu, ko ielikt gultā. Viens svīst un mokās, cits – lido… Un tā varētu turpināt. Viena no grāmatas ‘’Rakstniecības laboratorija” redaktorēm Inga Žolude raksta: "No funkcionāli praktiskām līdz alķīmiski mistiskām vai pat dievišķām savā iekārtojumā tās glabā praktiskus padomus, teorētiskas nostādnes, filozofiskas pārdomas un personiskas refleksijas." Radio mazajā lasītavā sarunas ar trim rakstniekiem – Ingu Žoludi, Māri Bērziņu un Osvaldu Zebri. "Rakstniecības laboratoriju" izdevusi "Dienas Grāmata". Saruna par grāmatu arī raidījumā Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta:  

"Elegantā Rīga" ir Inetas Saulītes-Zanderes pētījums un kultūrvēsturisks stāsts, kas ar bagātu ilustratīvo materiālu un 20.-30.gadu preses citātiem veido ainu, kā darbojās tā laika modes industrija Latvijā ar skatu dāmām uz Parīzi, bet kungiem – uz Londonu. Pēc sludinājumiem un adrešu grāmatām autore veido savdabīgu Rīgas amatnieku ģeogrāfiju ar ielām, kur darbojas cepurnieki, apavu meistari, cimdinieki un citi meistari, bet modistes brauc uz Parīzi, lai kopētu jaunākās pavasara tendences. Tā laika vidusškira tuvojas saviem ideāliem caur modi apģērbā, dejās un uzvedībā. Kopā ar autori Initu Saulīti-Zanderi sarunā piedalās vēsturniece Ineta Lipša, kura pētījusi sieviešu darbību politikā strapkaru Latvijā. Fragmentus no "Elegantās Rīgas" lasa Gundars Āboliņš. Izdevis "Neputns". Pētnieces par grāmatu sarunājas arī raidījumā Kultūras rondo:   Raidījumu atbalsta:  

„Ielu muzikantu piezīmes” ir superbieza grāmata, ne tikai lappušu skaita ziņā, bet arī tās emocionālās amplitūdas ziņā. No divu bohēmiski noskaņotu mūziķu ceļošanas, dzīvošanas uz ielām, alkohola un citu vielu lietošanas, neatcerēšanās un negribēšanas atcerēties 2009. gadā līdz Ūdra avārijai un laikam pēc tam, kurā Ilonai nākas domāt ne tikai par vīru un tā kopšanu, bet arī par dēlu Bārtu un eksistenciālas izdzīvošanas lietām. „Ielu muzikantu piezīmes” ir aktrises un mūziķes Ilonas Balodes otrā grāmata, tikko apgāds „Zvaigzne ABC” pārizdeva arī viņas pirmo grāmatu „Rīga – Pekina”. Atklātības līmenis un divu laiku (pirms un pēc Ūdra avārijas) mijiedarbība „Ielu muzikantu piezīmēs” veido matēriju, kurā nav viegli būt, bet patiesi gan. Radio mazajā lasītavā saruna ar Ilonu Balodi un fragmenti no viņas grāmatas „Ielu muzikantu piezīmes”, kurus lasa Gundars Āboliņš. Par grāmatu Ilona Balode stāsta arī raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

„Ja nāve un asinis – tad līdz smakai. Ja mīlestība – līdz seksam, reizēm arī rupjam. Un ja māksla, tad tā, ka tajā aizmirstas viss,” tā par Sofjias Šovo romānu „Sapnī ar Botičelli” saka tulkotāja no franču valodas Irēna Auziņa. Un piebilst – ja kaķi, tad šņācoši un mežonīgi. 15. gadsimta Florencē, kurā valda renesanses mākslinieku atbalstītājs Lorenco Mediči, gleznotājs Sandro Botičelli rada mākslas darbus, kurus pazīst visa pasaule. Bet 15. gadsimta Florencē ir arī sazvērestības, intrigas un apokaliptiski pareģojumi. Un Florencē sastopas Sandro Botičelli un Leonardo Da Vinči. Sofijas Šovo romānu „Sapnī ar Botičelli” izdevusi „Aminori”. Raidījumu atbalsta:

Vēl pirms Covid un kara tulkotājam Denam Dimiņam kā suvenīru konferencē uzdāvināja kādu grāmatu. Viņš izlasīja. Pēc kāda laika apgāds „Zvaigzne ABC” viņam piedāvāja šo grāmatu tulkot. Viņš, protams, piekrita, jo bija to jau lasījis. Tā bija Alekseja Saļņikova grāmata „Petrovi ar gripu”. Uz grāmatas latviešu izdevuma vāka ir Kirila Serebreņņikova filmas plakāts, starp citu šajā filmā Petrova sievu, bibliotekāri, kura ienīst cilvēkus, tēlo Čulpana Hamatova. Realitātes šajā romānā ir vairākas, viena – postpadomju, nerealizētas personības ar dažnedažādām dīvainībām – arī vairākas, to skaitā pats Petrovs, kurš strādā par automehāniķi, bet brīvajā laikā zīmē komiskus un lasa sava drauga nepublicētos manuskriptus. Autors Aleksejs Saļņikovs dzimis Tartu, dzīvo Jekaterinburgā, romāns „Petrovi ar gripu” saņēma bestsellera balvu 2018. gadā, bet 2021. gadā – filma saņēma Kannu kinofestivāla Vulkāna balvu. Par „Petroviem” stāsta tulkotājs Dens Dimiņš, lasa – Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta: